Aprūpes vēsture un stereotipi
No „nabagmājas” līdz mūsdienu aprūpes centram: kā mainījusies senioru aprūpe Latvijā
senioruaprupe.lv komanda · · 8 min lasīšana
Vārds „pansionāts” Latvijā joprojām nereti izraisa nepatīkamas asociācijas. Ģimenei brīdis, kad jādomā par mammas, tēta vai vecvecāku aprūpi ārpus mājām, var būt emocionāli ļoti sarežģīts. Un dažkārt tam pievienojas doma: „Vai mēs viņu atdodam prom?”
Taču senioru aprūpe Latvijā nav sākusies ar mūsdienu pansionātiem. Tās vēsture ir daudz senāka – no ģimenes un vietējās kopienas palīdzības, draudžu un labdarības uzturētām patversmēm līdz pašvaldību un privātiem aprūpes centriem un pakalpojumiem cilvēka dzīvesvietā.
Ieskatīsimies, kā šī sistēma ir mainījusies.
1.Kad par cilvēku rūpējās ģimene, pagasts un kopiena
19. gadsimtā vēl nepastāvēja tāda sociālās aprūpes sistēma, kādu pazīstam šodien. Tomēr tas nenozīmē, ka veci, trūcīgi vai darba nespējīgi cilvēki tika atstāti pilnīgi bez palīdzības.
Par cilvēku vispirms rūpējās ģimene un tuvākā kopiena. Savukārt tiem, kuri paši nespēja sevi uzturēt un kuriem nebija pietiekama ģimenes atbalsta, palīdzība tika organizēta arī pagasta, draudžu un labdarības ietvaros.
Latvijas laukos 19. gadsimta zemnieku likumi pagastiem uzlika pienākumu rūpēties par saviem trūcīgajiem un darba nespējīgajiem iedzīvotājiem. Sākotnēji šādas palīdzības uzturēšanā īpaša loma bija pagasta saimniekiem, bet vēlāk izdevumu segšanā iesaistīja plašāku pagasta sabiedrību.
Dažviet cilvēkus, kuriem nebija savas saimniecības vai tuvinieku, uzturēja arī pie vietējiem saimniekiem – uz laiku nodrošinot pajumti un ēdienu. Tie, kuri vēl spēja, varēja palīdzēt ar vienkāršākiem ikdienas darbiem.
Tā nebija senioru aprūpe mūsdienu izpratnē. Drīzāk tas bija kopienas veids, kā nepieļaut, ka cilvēks vecuma, slimības vai nabadzības dēļ paliek pavisam bez iztikas.
2.Nabagmājas un nespējnieku patversmes
Organizētas patversmes Latvijas teritorijā pastāvēja jau pirms 19. gadsimta beigām.
Tās uzturēja pilsētas, draudzes, labdarības biedrības un privāti labdari. Laika gaitā mainījās arī šo iestāžu nosaukumi. Vēstures avotos sastopamas gan „nabagmājas”, gan vēlāk „nespējnieku patversmes”.
Jāņem vērā, ka toreiz jēdziens „nespējnieks” nebija sinonīms vārdam „seniors”. Tā varēja būt veca persona, cilvēks ar invaliditāti, smagu slimību vai citu iemeslu dēļ darbnespējīgs cilvēks.
Šo iestāžu uzdevums galvenokārt bija ļoti praktisks – nodrošināt pajumti, ēdienu un pamataprūpi cilvēkiem, kuri paši sevi nespēja apgādāt.
Mūsdienās tas var šķist ļoti pieticīgi, taču sava laika apstākļos šāda palīdzība bieži bija vienīgā alternatīva pilnīgai nabadzībai.
3.Starpkaru Latvija – sociālā palīdzība kļūst par valsts politikas daļu
Pēc Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā sociālā politika pakāpeniski kļuva sistemātiskāka.
Tika attīstīta sociālā apdrošināšana, sociālā palīdzība un pašvaldību pienākumi rūpēties par cilvēkiem, kuri paši nespēja sevi nodrošināt.
Būtisks pagrieziena punkts bija 1928. gada Likums par sociālo apgādi, kas vienotāk noteica sociālās apgādes principus un cilvēku grupas, kurām palīdzība pienācās.
Liela atbildība par sociālo aprūpi joprojām gulās uz pašvaldībām.
Tā laika aprūpes iestāde nebija „senioru rezidence” šodienas izpratnē. Tā galvenokārt bija sociālās drošības sistēmas daļa cilvēkiem, kuri vecuma, slimības, darbnespējas vai nabadzības dēļ nespēja sevi uzturēt.
Tomēr pats princips jau bija mainījies – palīdzība arvien vairāk kļuva ne tikai par ģimenes vai labdarības jautājumu, bet arī par publiskās pārvaldes pienākumu.
4.Padomju periods – lielo institūciju laikmets
Padomju laikā sociālā drošība tika organizēta citādi. Valsts uzņēmās plašu atbildību par nodarbinātību, veselības aprūpi, pensijām un sociālo nodrošinājumu.
Vienlaikus ilgstošajā sociālajā aprūpē dominēja institucionāls modelis.
Daļa vecu cilvēku un cilvēku ar invaliditāti dzīvoja lielās ilgstošas aprūpes iestādēs. Dažas no tām atradās šim nolūkam pielāgotās vēsturiskās ēkās vai bijušajās muižās, citas – pilsētās un apdzīvotās vietās.
Šādas aprūpes organizēšanā galvenais bija nodrošināt cilvēkam pajumti, ēdināšanu, uzraudzību un nepieciešamo aprūpi.
Taču individuālajām izvēlēm, privātumam un iespējai pašam noteikt savu ikdienu kopumā bija mazāka nozīme nekā mūsdienu cilvēkcentrētā aprūpes modelī. Dzīves ritmu lielā mērā noteica iestādes kārtība un kolektīvā ikdiena.
Tieši šī institucionālās aprūpes pieredze var būt viens no iemesliem, kāpēc vārdam „pansionāts” daļā sabiedrības joprojām ir negatīva nokrāsa.
Taču būtu pārāk vienkārši apgalvot, ka visi mūsdienu aizspriedumi radušies tikai padomju laikā. Arī daudz senākais „nabagmājas” tēls ilgstoši saistīja dzīvi aprūpes iestādē ar nabadzību, vientulību un situāciju, kad cilvēkam vairs nav citas izvēles.
5.Pēc neatkarības atjaunošanas – arvien lielāks uzsvars uz cilvēka vajadzībām
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sociālās aprūpes sistēma pakāpeniski mainījās.
Arvien lielāka nozīme tika piešķirta cilvēka individuālajām vajadzībām, iespējai pēc iespējas ilgāk dzīvot savā ierastajā vidē un saņemt nepieciešamo palīdzību tuvāk dzīvesvietai.
Šis princips šodien ir nostiprināts arī Latvijas likumos: sociālie pakalpojumi vispirms nodrošināmi cilvēka dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, bet ilgstoša aprūpe institūcijā nepieciešama tad, ja ar dzīvesvietā pieejamo palīdzību vairs nepietiek.
Tas nozīmē, ka aprūpes centram nav automātiski jābūt pirmajam risinājumam.
Atkarībā no cilvēka vajadzībām iespējama:
- aprūpe mājās;
- dienas aprūpes pakalpojumi;
- sociālā rehabilitācija;
- ģimenes un citu tuvinieku atbalsts;
- tehniskie palīglīdzekļi;
- citi pašvaldībā pieejami sociālie pakalpojumi;
- un, ja ar tiem nepietiek, – ilgstoša sociālā aprūpe institūcijā.
Svarīgi arī precizēt kādu bieži lietotu jēdzienu. Latvijā īstenotā deinstitucionalizācija galvenokārt bija vērsta uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ārpusģimenes aprūpē, nevis senioriem kā atsevišķu mērķgrupu. Tomēr tās pamatideja – pēc iespējas vairāk atbalsta sniegt sabiedrībā un cilvēka ierastajā vidē – ir ietekmējusi arī plašāku skatījumu uz sociālajiem pakalpojumiem.
6.Vai mūsdienu aprūpes centrs vēl ir tas pats „pansionāts”?
Nē – bet arī visi aprūpes centri nav vienādi.
Latvijā šodien darbojas pašvaldību, valsts, nevalstisko organizāciju un privāti sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēji. Atšķiras gan telpas un infrastruktūra, gan piedāvātie pakalpojumi, personāla pieejamība, aktivitātes, cena un aprūpes specializācija.
Ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas uzdevums vairs nav tikai nodrošināt gultasvietu un ēdienu.
Atbilstoši mūsdienu prasībām cilvēkam jānodrošina sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija, diennakts uzraudzība un individuāls atbalsts atbilstoši vajadzībām, palīdzība pašaprūpē, piemērots uzturs, iespēja uzturēties svaigā gaisā un aktivitātes, kas palīdz saglabāt kustību, prasmes un kognitīvās spējas.
Atkarībā no konkrētā centra un cilvēka vajadzībām aprūpē var būt iesaistīti sociālie darbinieki un aprūpētāji, māsas, fizioterapeiti, ergoterapeiti un citi speciālisti.
Vienlaikus tikai nosaukums „rezidence” vai skaists interjers pats par sevi vēl nenozīmē kvalitatīvu aprūpi.
Izvēloties aprūpes vietu, svarīgākais ir saprast, kā cilvēks tur tiks aprūpēts ikdienā.
7.Trīs stereotipi, kas joprojām dzīvo
„Ievietot tuvinieku aprūpes centrā nozīmē viņu pamest”
Ne vienmēr.
Dažkārt ģimene mājās spēj nodrošināt visu nepieciešamo. Citreiz, cilvēka veselības un funkcionālajam stāvoklim pasliktinoties, nepieciešama diennakts uzraudzība un palīdzība, kuru mājas apstākļos nodrošināt kļūst ļoti grūti.
Īpaši sarežģīta situācija var rasties progresējošas demences, nopietnu kustību traucējumu, biežu kritienu vai ļoti lielas aprūpes nepieciešamības gadījumā.
Atbilstoši izvēlēts aprūpes centrs šādā situācijā var būt viens no drošas un cieņpilnas aprūpes risinājumiem.
Un ģimenes loma ar to nebeidzas.
Tuvinieks joprojām var būt cilvēks, kurš apciemo, sarunājas, aizved pastaigā, interesējas par aprūpi un turpina būt klātesošs seniora dzīvē.
„Pansionātā cilvēks tikai guļ gultā”
Tā nevajadzētu būt mūsdienīgai sociālajai aprūpei.
Aprūpes mērķis ir ne tikai palīdzēt cilvēkam nomazgāties, paēst un lietot nepieciešamos medikamentus, bet arī pēc iespējas saglabāt viņa spējas.
Dažam tas nozīmē pašam aiziet līdz ēdamzālei. Citam – ar palīdzību piecelties no gultas. Vēl kādam – lasīt, sarunāties, piedalīties nodarbībās vai vienkārši katru dienu iziet svaigā gaisā.
Mazās ikdienas spējas senioram var būt ļoti nozīmīgas.
„Aprūpes centrs domāts tikai vientuļiem cilvēkiem”
Arī tas vairs neatbilst realitātei.
Cilvēkam var būt bērni, mazbērni un ļoti iesaistīta ģimene, bet vienlaikus tāds aprūpes līmenis, kuru tuvinieki vieni paši objektīvi nespēj nodrošināt.
Turklāt vientulība var pastāvēt arī tad, ja cilvēks dzīvo savās mājās.
Dažiem senioriem vide, kur ikdienā ir citi cilvēki, sarunas un kopīgas aktivitātes, var būt ieguvums. Citi savukārt vislabāk jūtas savā mājā un vēlas tur palikt pēc iespējas ilgāk.
Vienas pareizās atbildes nav.
8.Mūsdienu izaicinājums vairs nav tikai atrast „vietu”
Šodien ģimenes jautājums bieži nav: „Vai vest uz pansionātu?”
Daudz precīzāks jautājums ir:
„Kāds aprūpes risinājums šim cilvēkam šobrīd ir piemērotākais?”
Vienam tā būs palīdzība dažas stundas nedēļā mājās.
Citam – regulāra aprūpe mājās.
Vēl citam – dienas centrs, īslaicīga aprūpe pēc operācijas vai rehabilitācijas periods.
Savukārt cilvēkam, kuram nepieciešama pastāvīga palīdzība un diennakts uzraudzība, piemērotākais risinājums var būt ilgstošas sociālās aprūpes centrs.
Izvēli ietekmē cilvēka veselība un funkcionālās spējas, ģimenes iespējas, dzīvesvieta, nepieciešamās aprūpes intensitāte, pakalpojumu pieejamība un, protams, arī izmaksas.
No „nabagmājas” līdz tiesībām uz piemērotu aprūpi
Pāris gadsimtos senioru aprūpes izpratne Latvijā ir būtiski mainījusies.
No palīdzības, kuras galvenais mērķis bija nodrošināt cilvēkam pajumti un maizi, esam nonākuši līdz principam, ka sociālajai aprūpei jāņem vērā cilvēka individuālās vajadzības, spējas, drošība, pašnoteikšanās un cieņa.
Protams, realitāte ne vienmēr ir ideāla un arī mūsdienu Latvijas aprūpes sistēmā netrūkst problēmu – pakalpojumu pieejamība dažādās pašvaldībās atšķiras, ģimenēm jārisina finansējuma jautājumi, bet nozare sastopas ar personāla un citiem resursu izaicinājumiem.
Tomēr viens ir būtiski mainījies.
Aprūpes centra izvēlei nav jābūt stāstam par cilvēka „atdošanu”.
Tam vajadzētu būt jautājumam par to, kur un kā konkrētajam cilvēkam iespējams nodrošināt viņa vajadzībām atbilstošāko, drošāko un cieņpilnāko dzīvi.
Un dažreiz tā būs viņa paša māja.
Dažreiz – ģimenes māja ar profesionāla aprūpētāja palīdzību.
Bet dažreiz – labi izvēlēts ilgstošas aprūpes centrs.
Svarīgākais nav vietas nosaukums. Svarīgākais ir cilvēks.
Avoti un papildu informācija
Raksta vēsturiskās daļas sagatavošanā izmantota informācija par sociālās aprūpes attīstību Latvijas teritorijā 19. gadsimtā un starpkaru periodā, kā arī Nacionālās enciklopēdijas materiāli par sociālās politikas attīstību Latvijā.
Informācija par mūsdienu sociālās aprūpes principiem balstīta Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā un Labklājības ministrijas informācijā par sociālo aprūpi un ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumiem.
Raksts ir informatīvs un neaizstāj individuālu sociālā darbinieka, ārstniecības personas vai cita speciālista izvērtējumu.